Šo vasaru esmu pavadījusi interesantā kompānijā- baudot jauno latviešu literatūru. Jāsāk ar to, ka parasti no latviešu darbiem izvairos. Tā tas ir jau kopš skolas laikiem, “Baltās grāmatas” un citiem latviešu liteartūras smagsvariem. Bet šoreiz kaut kur gaiteņos, kabinetos, radio un vēl kaut kur biju saklausījusi stāstus par kādu jaunu latviešu darbu. Tā nu devos uz bibliotēku pēc tā darba. Bet kāds jau to biju paņēmis pirms manis. Un bibliotekāre, kura tad gatavojās doties atvaļinājumā, man iedeva man kaudzi ar citām grāmatām. Latviešu.
Pirmā- Pauls Bankovskis “18”
Grāmata, kuras notikumi risinās divos dažādos laikos- šodienas Latvijā kaut kur starp Rīgu un Kurzemes piekrasti, un pirmā pasaules kara laikā. Teikšu godīgi- mūsdienu puse mani interesēja mazāk- tā bija mazliet vienmuļa un arī stāsts beigās, manuprāt, līdz galam netika atrisināts. Bet otra puse- kāda dezartiera dienasgrāmata- bija vienkārši fantastiska. No vācu armijas ienākšanas Rīgā līdz 18.novembra deklarācijai. No Rīgai līdz Maskavai, atpakaļ uz Venstpili, kaut ka līdz Rīgai. Un ar spriedzes filmas cienīgiem notikumiem. Gan šāva, gan spridzināja. Karš, kas (katrā ar karu saistītā darbā) liek domāt par dzīves/esamības jēgu. Par izvēlēm, kas ietekmē visu mūsu tālāko ceļu. Par vēsturi, jo tās šinī grāmatā ir daudz. Vēl viena forša lieta par dienasgrāmatu- piezīmes, kuras it kā izdarītas vēlāk. Sākot ar tik nenozīmīgu kā “K. jaunkudzi vairs nekad neesmu saticis” līdz pat lappusi garam dzīvesstāstam.
Vispār gribētos, lai grāmata būtu tikai par kareivi, jo viņa dzīve sķita daudz interesantāka pa mūsdienu pastāstiem. Bet kopumā- ļoti interesants stāsts. Galu galā pēc šīs grāmatas iedegos par latviešu literatūru.
Nākamreiz- par Arno Jundzi un “Putekļiem smilšu pulkstenī”
Lai priecīgi!
I
ievavar 