Vasara ar latviešu rakstniekiem. 18

Šo vasaru esmu pavadījusi interesantā kompānijā- baudot jauno latviešu literatūru. Jāsāk ar to, ka parasti no latviešu darbiem izvairos. Tā tas ir jau kopš skolas laikiem,  “Baltās grāmatas” un citiem latviešu liteartūras smagsvariem. Bet šoreiz kaut kur gaiteņos, kabinetos, radio un vēl kaut kur biju saklausījusi stāstus par kādu jaunu latviešu darbu. Tā nu devos uz bibliotēku pēc tā darba. Bet kāds jau to biju paņēmis pirms manis. Un bibliotekāre, kura tad gatavojās doties atvaļinājumā, man iedeva man kaudzi ar citām grāmatām. Latviešu.

Pirmā- Pauls Bankovskis “18”

bankovskis_18

Grāmata, kuras notikumi risinās divos dažādos laikos- šodienas Latvijā kaut kur starp Rīgu un Kurzemes piekrasti, un pirmā pasaules kara laikā. Teikšu godīgi- mūsdienu puse mani interesēja mazāk- tā bija mazliet vienmuļa un arī stāsts beigās, manuprāt, līdz galam netika atrisināts. Bet otra puse- kāda dezartiera dienasgrāmata- bija vienkārši fantastiska. No vācu armijas ienākšanas Rīgā līdz 18.novembra deklarācijai. No Rīgai līdz Maskavai, atpakaļ uz Venstpili, kaut ka līdz Rīgai. Un ar spriedzes filmas cienīgiem notikumiem. Gan šāva, gan spridzināja. Karš, kas (katrā ar karu saistītā darbā) liek domāt par dzīves/esamības jēgu. Par izvēlēm, kas ietekmē visu mūsu tālāko ceļu. Par vēsturi, jo tās šinī grāmatā ir daudz. Vēl viena forša lieta par dienasgrāmatu- piezīmes, kuras it kā izdarītas vēlāk. Sākot ar tik nenozīmīgu kā “K. jaunkudzi vairs nekad neesmu saticis”  līdz pat lappusi garam dzīvesstāstam.

Vispār gribētos, lai grāmata būtu tikai par kareivi, jo viņa dzīve sķita daudz interesantāka pa mūsdienu pastāstiem. Bet kopumā- ļoti interesants stāsts. Galu galā pēc šīs grāmatas iedegos par latviešu literatūru.

Nākamreiz- par Arno Jundzi un “Putekļiem smilšu pulkstenī”

Lai priecīgi!
I

Viena stunda vienā kabinetā ar mūziķi. Pērles.

Šeit nekas nav izrauts no dialoga. Jebšu kolēģis uzlaboja garstāvokli saspringtā rītā ar savām pērlēm. 🙂

“Ja tu man esi… tamtumradiradirā! Fucking ja tu man esi”

Mazliet sakumpis skatās uz savu word dokumentu “Tas tev nederēs, vecīt, tu saproti tas tev nederēs!”

“Tas ir aprīnojami, es vienkārši aprīnoju sevi. Nu ir cilvēkam talants!”

Telefonam “Pag, pag, pag, pag, nedaritā!”

Lai priecīgi!

Ieva

P.s. Pēc sesijām, parādiem, samitiem un vēlēšanām būs par grāmatām, būs!

Grāmatu plauktu smagumu jeb kam tagad viegli?

Patīkams satraukums ieraugot (jau kādu laiku iepriekš publicēto) ierakstu Elzastory blogā, kur viņa aicina dalīties ar grāmatu plauktu smagumiem arī mani. Nu tad, dārgie!

20150405_222048

Rakstāmgalda stūris. (Zem salvešu kastes stāv 2 nedēļas neaiztikta planšete. Ļoti noderīgs pirkums.)

20150405_222112

Lieta pie gultas, kurā slēpjas pidžamas un uz kuras krājas grāmatas. (Arī tā nolādētā CSDD grāmatiņa. Pašā apakšā. Kāds pārsteigums.)

20150405_222201

20150405_22220820150405_222215

Un plaukts. Vienā rindā sen vairs nav vietas, tāpēc gaidu, kad vīrietis uztaisīs man milzīgu grāmatu plauktu, lai mājas tur rastu arī tās grāmatas, kas paslēptas bēniņos un milzīgā lādē saimniecības ēkā.

Tā izskatās mani grāmatu krājumi (šobrīd).

Priecīgas Lieldienas!

Ieva

Matemātika. Filosofija. Īsumā.

Pirms nedēļas no grāmatnīcas iznācu ar divām mazām grāmatiņām- “Matemātika īsumā” un “Filosofija īsumā”. Lasot sapratu,ka šādām grāmatām manā plauktā vajadzēja būt jau sen.

Filosofija_isuma_vaks Matematika_isuma_vaks

Kāpēc? Jo grāmatās ir pavisam īsi un vienkārši izskaidrotas pasaules gudrības. Protams, lai gūtu plašāku ieskatu, būs jāmeklē smagas un nopietnas grāmatas, bet šajā grāmatiņās vismaz var atrast kodolīgu aprakstu par interesējošo filosofijas vai matemātikas novirzienu. Abās grāmatās arī ir efektīgas ilustrācijas, kas palīdz uztvert lasīto.

Mans favorīts ir filosofijas grāmata. Tajā atrodami gan īsi apraksti par feminismu,gan arī reliģiju īsi apraksti. Interesanti arī lasīt par šodien it kā pašsaprotamām lietām pašos pirmsākumos. Piemēram, dzīvnieku tiesībām.

“Ja dzīvniekam ir cilvēkam līdzīgs “prāts”, tie, iespējams, arī izjūt sāpes, bailes un visas pērējās emocijas, kas piemīt mums. Ja to pieņem par patiesību, rodas morālas un pat politiskas dabas jautājumi: vai mūsu rīcībai attiecībā pret dzīvnikeim jābūt tik pat morāli korektai kā pret citiem cilvēkiem?”
(“FIlosofijas īsumā”,216lpp)

Šodien nevienam nerodas jautājums par to, vai iesitot sunim/kaķim/cits variants viņš izjūt sāpes, bet pirms pāris gadsimtiem cilvēki vēl nebija par to tik pārliecināti.

Dikti noderīgas grāmatas un, par cik tuvojas izlaidumu laiks, ļoti laba ideja dāvanām! 😉

IEPRIEKŠĒJĀS DIENAS SALA /Umberto Eko/

Es sākšu ar atzīšanos. Šī ir pirmā Eko grāmata, kurai esmu pieķērusies klāt (atskaitot “Skaistuma vēsture”, kura ir palīdzējusi studiju darbos ne vienu reizi vien). Eko vienmēr ir bijis autors, kuram es gribu pieķerties klāt, bet tad notiek kaut kas negaidīts un es attopos ar kādu traku kara romānu rokās. Šoreiz attapos uz vientuļas salas, kas nav īsti sala, bet ir (gandrīz) pamests kuģis vārdā ‘Dafne’.

horizon5498b8c478feb

Stāsts norisinās viduslaikos, stāsta vieta mainīga- starp kuģi kaut kur pie Dienvidamerikas, Itālijas provinci, Parīzi un īpatnēju kara zonu Kasālē. Galvenais varonis, Roberto de la Grīva, ir sarežģīts, lai neteiktu vairāk. Vienīgais bērns turīgā itāļu ģimenē, kas vientuļajā bērnībā izfantazējis sev brāli, Ferrante, kurš ir izraidīts no ģimenes. Iztēles auglis viņam seko līdzi teju visur, gan Kasālē, gan Parīzē, Ferrante min viņam uz papēžiem. Izaudzis vietā, kur zemnieku prastums nešķiet nekas ārkārtējs, Roberto ir krietni jānopūlas, lai apgūtu runas mākslu, ko Francijas smalkajās aprindās pieņemtu par labu esam. Šo augstāko aprindu valodu viņš sāk apgūt vēl Kasālē, kad pirmo reizi iemīlējies, viņš lūdz padomu savam uzticamajam draugam Sensavēnam, kurš pats sevi raksturo ar vārdiem:

“Es pats sevi uzskatu par krietnu cilvēku:esmu uzticams draugs, nemeloju (ja vien neatzīstos mīlestībā) mīlu zinības un, kā daudzi apgalvo, rakstu labu dzeju” (Umberto Eko, “Iepriekšējās dienas sala”, 78lpp)

Palīdzot Roberto atzīties mīlestībā nesasniedzamajai Annai Marijai, ar kuru pats mīlnieks vēl ne reizi nebija pārmijis ne vārda, protams, meloja. Daudz. Un palīdzot rakstīt meitenei mīlestības vēstuli, viņš izmanto tik daudz metaforas, epitetus un salīdzinājumus, ka jebkura latviešu valodas skolotāja aiz laimes apraudātos par tik skaistu valodu. Vēstulē Sansavēns liek Roberto meiteni saukt par Pavēlnieci un par vēstules saturu pats Roberto sākumā nebija sajūsmā un uzskatīja to par samākslotu, bet atklātu vēstuli draugs rakstīt neļāva. Bet tas nekas, jo pirmā mīlestība nav Roberto lielā mīlestība. Par īsto pavēlnieci kļūst Parīzes daiļava Lilija un cīņā par viņas sirdi atkal uzrodas Ferrante.

Par valodu runājot… Lielāko daļu lapaspušu man bija jāpārlasa, jo es (gluži kā pieminētās latviešu valodas skolotājas) pārāk sapriecājos par autora veidotajiem vietu, lietu, cilvēku un notikumu aprakstiem, ka reizēm piemirsu par ko gāja runa.

” Sala bija nesasniedzama, Lilija zaudēta, ikkatra cerība sāpīgi šaustīta- tad kāpēc lai neredzamā un liesmaini kvēlojošā Pomeranču dūja nepārsvērstos par medulla aurea (tulk. no latīņu valodas-zelta serdi), par filosofu akmeni, par mērķu mērķi, kas taču arī lidus traucas prom un pagaist, tāpat kā viss, kas tiek kaislīgi iekārots? Ilgoties pēc kaut kā tāda, ko nekad nesasniegsi,- vai tad tā nav visu vēlmju augstākā virsotne” (turpat, 330lpp)

Stāsts ir ļoti interesants, pamīšus darbībai norisinoties uz Dafnes, Spānijā, Francijā, greznos namos un cietuma kamerās. Autors ir radījis daudzus varoņus, kas lasītāju paslepus iepazīstina ar viduslaiku ikdienu. Uz Iepriekšējās dienas salas uzzināsi gan par viduslaiku medicīnu, gan karamākslu un dīvainiem izgudrojumiem!

Lai labi lasās 😉
Ieva

“Eiromaidans. Melnā montāža.”- revolūcijas kadri

Šī ir iespēja ieskatīties, kas lācītim vēderā- kā organizējās protestanti, kā viņi meklēja līderi, ko darīja un sacīja Janukoviča atbalstītāji un arī to, no kurienes gāztais prezidents nāk. Diez vai šos kadrus būsi redzējis/usi ziņās.

Sākums.

Jauna skolotāja ar Ukainas karogu plecos. Nē, no rīta viņa šeit nav bijusi. Viņai grūti runāt, kakls pavisam ciet. Rīt viņai jāiet pie saviem bērniem, kuri viņu sociālajos tīklos sauc par varoni.

“Bet es viņiem atbildu- nepielieniet! Rīt stundas tik un tā notiks!”

Starp protestantiem. Starp policistiem. Starp cilvēkiem.

Kaujas un dusmas. Cilvēku niknums. Tu stāvēsi starp protestantiem un redzēsi kā atspārda policistu. Stāvēsi starp policistiem un redzēsi kā atspārda protestantu. Asins, akmeņi un pistoles. Vairogs, kas kļuvis par asins vannu. Policija brūk virsū, skrienošajam pulkam pa vidu stāv samulsusi pusmūža sieviete, kurai visi skrien garām. Protestanti pirms uzbrukuma kliedz:

“Aizvākt visas sievietes no šejienes prom!”

Un viņi vāc. Pāri barikādēm, kuras būvējusi cilvēku vienotība. Priekšā paliek vīrieši. Asiņaini, sasisti. 100 no viņiem nošauj.

Varoņu bēres.

Cilvēks uz nestuvēm. Nav viņš sasists, nav viņam ar akmeni kāds iemetis. Bet zem krūtīm šauta brūce. Biedros panika. Ārsti? Pieskrien divi. Uz medpunktu, ātri, ātri. Sieviete iet gar uz zemes saliktām nestuvēm. Skaita- viens, divi, desmit, divdesmit. Pie sienas pielikts saraksts “Cilvēki, kuru vairs nav starp mums”. Tas kļūst garāks. Tūkstošiem cilvēku pavada savus varoņus.

Donbass.

Atceries Panorāmas rādītos kadrus ar prezidenta grezno pili un apzeltīto klozetpodu? Bērnībā viņš dzīvoja drūmā, drūmā rajonā. Mazā, nu jau gandrīz sabrukušā mājiņā.

“Dzīve Donbasā ir grūta.”

Interesanti, ko Janukovičš teiktu par to, kas tur notiek šodien?

Aizej. 11.12. vēl vienu reizi to spēlēs K-sunī.

“Īsi par manu vēsturi” /Stīvens Hokings/

Īsa (pat ļoti) ģēnija autorbiogrāfija. Kopā ar īsu 20.gs fizikas vēsturi. Jo šie stāsti ir savijušies kopā. Kādā brīdi es sapratu, ka nav iespējams izstāstīt Hokinga vēsturi, neizstāstot fizikas vēsturi, un otrādāk. Viņa dzīve ir tieši savijusies kopā ar zinātnes atklājumiem un maldugunīm. Bet pirms viņš kļuva par ģēniju, kas meklēja atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, viņš bija jauns vīrietis.

index

Jā, viņš bija jauns. Un par spīti tam, ka mācījās labās universitātēs, arī viņam patika paslinkot tā pat kā Tev un man.Viņam garšoja alus. Viņš bija vientuļš. Viņš iemīlējās. Viņš apprecējās. Viņš vīlās.

“Tolaik fizikas kurss bija saplānots tā, ka bija sevišķi viegli izvairīties no piepūles.”
(Hokings Stīvens, “Īsi par manu vēsturi”, 38lpp)

Kas ir pirmais, ko Tu iedomājies dzirdot vārdus “Stīvens Hokings”? Ģēnijs invaldīdu ratiņos. Un zini ko no viņa var mācīties?

Nečīkstēt!

Kaut gan es nešaubos, ka arī viņam ir bijuši lūzuma punkti. Tie gan nav šajā grāmatā aprakstīti. Viņš piemin to, ka 21 gada vecumā viņam uzliktā diagnozē šķita ļoti netaisnīga. Bet tā viņu nav apturējusi kļūt par sava veida superzvaigzni.

Kas man ļoti patika- viņš nebija sīki un smalki izķidājis savas attiecības. Drīzāk- jā, mēs viens otru mīlējām. Jā, dzīve ar mani ir smaga, jo mana slimība ir smaga. Jā, abas manas sievas neizturēja šo smago nastu. Bet es viņas saprotu.

Viņš raksta par fiziku! Daudz. Esi gatavs meklēt svešvārdu vārdnīcu un vidusskolas fizikas pierakstus, rakāties pa māti-google un pārlasīt vienu rindokopu atkal un atkal, lai mēģinātu saprast cilvēces iespējas ceļot laikā un visuma izmēru un formu. Un vēl- esi gatavs saprast (nevis noticēt), ka tās, kas tev ir šķitušas beigas, ir tikai sākums.

Atceries ice bucket challange?

Slimība (ALS- amiotrofā laterālā skleroze Amyotrophic lateral sclerosis), kas Stīvenu Hokingu iegrūda ratiņkrēslā ir tā pati, kuras dēļ Tu un/vai tavi draugi gāza sev uz galvas ledus aukstu ūdeni. Pirmo reizi, kad viņš ievēroja, ka kļūst neveikls, ārsts viņam pateica “Dzer mazāk alu!”. 50 gadus vēlāk kāds viņu izaicināja uzgāzt sev uz galvas ledus ūdeni, bet viņa ārsts teica, ka tas nenākšot viņam par labu. Viņa bērni brīvprātīgi pieteicās to izdarīt viņa vietā.

Filma par Stīvenu Hokingu un viņa pirmo sievu Džeinu, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja jau septembra mēneša sākumā Toronto filmu festivālā, pie mums uz lielajiem ekrāniem nonāks tikai februārī. Gaidām!

OneRepublic 12.11.2014.

Es šorīt pamodos un domāju: “Velns, es negribu iet.” Dienas vidū es domāju:”Ak, cik labi būtu braukt mājās un līst zem segas!” Pēcpusdienā es doāju aptuveni to pašu. Labi, ka kājas (un Krista) mani aizveda uz arēnu, jo šovs bija LIELISKS.

Kvalitāte un kvantitāte. Puiši uz skatuves bija vairāk kā pusotru stundu. Un viņi pārsteidza daudz un dikti.

Vispirms- grupas galvenajam solistam,Ryan Tedder (nelatviskošu, lai nezustu lāčuks viņa uzvārdā) ir rīkle! Kad viņš dziedāja visas meitenes mums apkārt viņā iemīlējās un viena pat izsaucās “AK Dievs, mēs esam pārāk tuvu viņam, es nevaru!” (piebilde-mēs bijām vismaz 30m no skatuves un viņš bija, iespējams, vienīgas cilvēks, kuru mēs nevarējām saost).

Pirmo reizi biju uz to, ko dēvē par koncertšovu. Viss bija atstrādāts- video, gaismas, efekti, viss! Turklāt video bija padarīti mazliet personiski. Tā vietā, lai iepriecinātu latviešus ar pliku “Paldies” latviešu valodā (kas, protams, neizpalika), puiši piesakot dziesmu “Good life” pastāstīja, ka visu dienu viņi apskatīja Rīgu un ka viņiem šeit ļoti patīk.Dziesmas sākumā uz ekrāniem parādījās Londona, bet ar pirmo piedziedājumu mūsu acis priecēja video rullīši ar Rīgas skatiem un Latvijas nacionālajiem simboliem. 🙂

20141112_214427

Grupa arī izpildīja pāris koverus, pašu konertu beidza nevis ar kādu no saviem darbiem, bet gan slaveno “Wonderful World”. Koncerta laikā viņi arī savas dziesmas izpildīja neparastos aranžējumos un nebeidza pārsteigt ar savu muzikālo daudzveidību un talantu. Viņi šovakar (vismaz man) noteikti pierādīja, ka ir kaut kas vairāk par popa topa karaļiem.

20141112_220716

Koncerta beigās viņi, protams, solīja atgriezties un es ļoti ceru, ka tā arī būs. Nākamreiz mēs (jā, Krista, es runāju ar tevi) sēdēsim, kā mūsu vecumā pienākas. ;D

Šeit (vienīgā) dziesma, kura man pietrūka koncertā.

P.s. paldies šoferim, kas mani atgādāja mājās vēlajā vakara stundā (un iepriekš čīkstēja, ka nav pieminēts manā blogā ;D )

I am the MESSENGER (Markus Zusak)

Ko Tu darītu, ja savā pastkastītē saņemtu trīs adreses ar blakus norādītiem laikiem? Vai Tu aizietu uz šīm adresēm? Un ja nu Tev nepatiktu, tas, ko tu redzi? Vai tu censtos to mainīt?

The_Messenger_Au_Cover

Tieši tas notiek ar Edu Kenediju. Viņš ir parasts puisis, kuram uzticēts neparasts uzdevums- mainīt citu cilvēku dzīves. Viņu gaida ļoti grūti uzdevumi un ļoti viegli uzdevumi. Kādam būs jāpasniedz saldējums, citam jāiemāca, ko nozīmē bailes.

Mazliet par stāstu…

Eds Kenedijs ir ļoti vienkāršs 19 gadus jauns puisis. Iztiku viņš pelna sēžot pie stūres taksim. Viņš dzīvo būdā (vismaz tā viņš sauc savu māju), ik pāris dienas viņš kopā ar saviem labākajiem draugiem- Ričiju (kurš nemaz nav Ričijs), Marvu un Odriju (jā, viņš viņu mīl) pavada spēlējot kārtis. Tomēr viena diena ir citādāka nekā pārējās dienas Eda Kenedija dzīvē. Viņš guļ uz zemes bankā, kuru kāds neglītenis (Markusa vārdi, ne manējie) mēģina aplaupīt. Eds šo zagli aiztur un drīz vien savā pastkastītē saņem Kārava dūzi ar trim adresēm un laiku. Viņš aiziet uz pirmo adresi. Ne jau uzreiz, protams. Tam ir nepieciešams laiks. Bet viņš aiziet. Un redz kā vīrs atkal un atkal izvaro savu sievu, kamēr viņu mazā meita uz lieveņa raud. Ko tu darītu Eda vietā?

“Already, I know that all of this will stay with me forever. It’ll haunt me, but I also fear it will make me feel greatful. I say fear because at times I really don’t want this to be a fond of memory until it’s over. I also fear tht nothing really ends at the end. Things just keep going as long as memory can wield it’s ax, always finding a soft part in your mind to cut trough and enter.”
/”I am the messenger”, 268p/

Iepriekš manā topā (10 grāmatas, kas ietekmēja manu dzīvi) Zusaks jau bija nonācis ar absolūti brīnišķīgo “Grāmatu zagli” (pagaidām vienīgā viņa latviski tulkotā grāmata), kas nepelnīti nenokļuva lasītāko grāmatu topos. Apmēram gadu vēlāk esmu ķērusies pie citas viņa grāmatas (un rakstot šo, es pasūtu vēl divas viņa grāmatas), un man jāatzīst, ka nožēloju, ka gaidīju tik ilgi! Pēdējās 48h manas domas ir bijušas kopā ar Edu un viņa uzdevumiem.

Markuss Zusaks ir paņēmis mūžsenu tēmu- mainīt pasauli-, bet pagriezis to tā, lai izlasot šo grāmatu Tu vēlētos saņemt dūzi ar trīs adresēm savā pastkastītē.

Es krāpos. “The Greatness Guide” /Robin Sharma/

Es sev apsolīju, ka nelasīšu nevienu citu grāmatu kā tikai un vienīgi CSN. Tāpēc es pavisam netīšām atradu audiogrāmatu… Tas taču neskaitās, vai ne?

51czh7N1FAL._SL500_AA300_

Robina Šarmas grāmata ‘The Greatness Guide’ (ir viena no retajām viņa grāmatām, kas nav tulkota latviešu valodā) ir jāizlasa visiem, kas strādā. Ja tu esi uzņēmuma īpašnieks- IZLASI TO! Ja tu esi menedžeris- IZLASI TO! Ja tu esi apkopējs- IZLASI TO! Robins kā vienmēr norāda mums uz to, kas ir pats svarīgākais- cilvēki. Cilvēki, kuri strādā Tev. CIlvēki, pie kuriem tu strādā. Un cilvēki, kuriem tu strādā. Diemžēl ļoti daudzi to aizmirst. Šeit Tu uzzināsi, kāpēc tavam biznesam neiet tik labi kā gribētos, kāpēc Tu nepatīc priekšniekam un kur tad tas suns (velns parāvis!) paslēpts.

“Help your employees win their goals and they will happely help you to achieve yours.”
/Nezinu, kura lapaspuse. Lai dzīvo audiogrāmatas!/

Šī un daudzas jo daudzas citas atklāsmes ir Robina Šarmas grāmatā. Lietas, kas mums būtu jāzin, bet kuras esam piemirsuši.