IEPRIEKŠĒJĀS DIENAS SALA /Umberto Eko/

Es sākšu ar atzīšanos. Šī ir pirmā Eko grāmata, kurai esmu pieķērusies klāt (atskaitot “Skaistuma vēsture”, kura ir palīdzējusi studiju darbos ne vienu reizi vien). Eko vienmēr ir bijis autors, kuram es gribu pieķerties klāt, bet tad notiek kaut kas negaidīts un es attopos ar kādu traku kara romānu rokās. Šoreiz attapos uz vientuļas salas, kas nav īsti sala, bet ir (gandrīz) pamests kuģis vārdā ‘Dafne’.

horizon5498b8c478feb

Stāsts norisinās viduslaikos, stāsta vieta mainīga- starp kuģi kaut kur pie Dienvidamerikas, Itālijas provinci, Parīzi un īpatnēju kara zonu Kasālē. Galvenais varonis, Roberto de la Grīva, ir sarežģīts, lai neteiktu vairāk. Vienīgais bērns turīgā itāļu ģimenē, kas vientuļajā bērnībā izfantazējis sev brāli, Ferrante, kurš ir izraidīts no ģimenes. Iztēles auglis viņam seko līdzi teju visur, gan Kasālē, gan Parīzē, Ferrante min viņam uz papēžiem. Izaudzis vietā, kur zemnieku prastums nešķiet nekas ārkārtējs, Roberto ir krietni jānopūlas, lai apgūtu runas mākslu, ko Francijas smalkajās aprindās pieņemtu par labu esam. Šo augstāko aprindu valodu viņš sāk apgūt vēl Kasālē, kad pirmo reizi iemīlējies, viņš lūdz padomu savam uzticamajam draugam Sensavēnam, kurš pats sevi raksturo ar vārdiem:

“Es pats sevi uzskatu par krietnu cilvēku:esmu uzticams draugs, nemeloju (ja vien neatzīstos mīlestībā) mīlu zinības un, kā daudzi apgalvo, rakstu labu dzeju” (Umberto Eko, “Iepriekšējās dienas sala”, 78lpp)

Palīdzot Roberto atzīties mīlestībā nesasniedzamajai Annai Marijai, ar kuru pats mīlnieks vēl ne reizi nebija pārmijis ne vārda, protams, meloja. Daudz. Un palīdzot rakstīt meitenei mīlestības vēstuli, viņš izmanto tik daudz metaforas, epitetus un salīdzinājumus, ka jebkura latviešu valodas skolotāja aiz laimes apraudātos par tik skaistu valodu. Vēstulē Sansavēns liek Roberto meiteni saukt par Pavēlnieci un par vēstules saturu pats Roberto sākumā nebija sajūsmā un uzskatīja to par samākslotu, bet atklātu vēstuli draugs rakstīt neļāva. Bet tas nekas, jo pirmā mīlestība nav Roberto lielā mīlestība. Par īsto pavēlnieci kļūst Parīzes daiļava Lilija un cīņā par viņas sirdi atkal uzrodas Ferrante.

Par valodu runājot… Lielāko daļu lapaspušu man bija jāpārlasa, jo es (gluži kā pieminētās latviešu valodas skolotājas) pārāk sapriecājos par autora veidotajiem vietu, lietu, cilvēku un notikumu aprakstiem, ka reizēm piemirsu par ko gāja runa.

” Sala bija nesasniedzama, Lilija zaudēta, ikkatra cerība sāpīgi šaustīta- tad kāpēc lai neredzamā un liesmaini kvēlojošā Pomeranču dūja nepārsvērstos par medulla aurea (tulk. no latīņu valodas-zelta serdi), par filosofu akmeni, par mērķu mērķi, kas taču arī lidus traucas prom un pagaist, tāpat kā viss, kas tiek kaislīgi iekārots? Ilgoties pēc kaut kā tāda, ko nekad nesasniegsi,- vai tad tā nav visu vēlmju augstākā virsotne” (turpat, 330lpp)

Stāsts ir ļoti interesants, pamīšus darbībai norisinoties uz Dafnes, Spānijā, Francijā, greznos namos un cietuma kamerās. Autors ir radījis daudzus varoņus, kas lasītāju paslepus iepazīstina ar viduslaiku ikdienu. Uz Iepriekšējās dienas salas uzzināsi gan par viduslaiku medicīnu, gan karamākslu un dīvainiem izgudrojumiem!

Lai labi lasās 😉
Ieva