Vasara ar latviešu rakstniekiem. 18

Šo vasaru esmu pavadījusi interesantā kompānijā- baudot jauno latviešu literatūru. Jāsāk ar to, ka parasti no latviešu darbiem izvairos. Tā tas ir jau kopš skolas laikiem,  “Baltās grāmatas” un citiem latviešu liteartūras smagsvariem. Bet šoreiz kaut kur gaiteņos, kabinetos, radio un vēl kaut kur biju saklausījusi stāstus par kādu jaunu latviešu darbu. Tā nu devos uz bibliotēku pēc tā darba. Bet kāds jau to biju paņēmis pirms manis. Un bibliotekāre, kura tad gatavojās doties atvaļinājumā, man iedeva man kaudzi ar citām grāmatām. Latviešu.

Pirmā- Pauls Bankovskis “18”

bankovskis_18

Grāmata, kuras notikumi risinās divos dažādos laikos- šodienas Latvijā kaut kur starp Rīgu un Kurzemes piekrasti, un pirmā pasaules kara laikā. Teikšu godīgi- mūsdienu puse mani interesēja mazāk- tā bija mazliet vienmuļa un arī stāsts beigās, manuprāt, līdz galam netika atrisināts. Bet otra puse- kāda dezartiera dienasgrāmata- bija vienkārši fantastiska. No vācu armijas ienākšanas Rīgā līdz 18.novembra deklarācijai. No Rīgai līdz Maskavai, atpakaļ uz Venstpili, kaut ka līdz Rīgai. Un ar spriedzes filmas cienīgiem notikumiem. Gan šāva, gan spridzināja. Karš, kas (katrā ar karu saistītā darbā) liek domāt par dzīves/esamības jēgu. Par izvēlēm, kas ietekmē visu mūsu tālāko ceļu. Par vēsturi, jo tās šinī grāmatā ir daudz. Vēl viena forša lieta par dienasgrāmatu- piezīmes, kuras it kā izdarītas vēlāk. Sākot ar tik nenozīmīgu kā “K. jaunkudzi vairs nekad neesmu saticis”  līdz pat lappusi garam dzīvesstāstam.

Vispār gribētos, lai grāmata būtu tikai par kareivi, jo viņa dzīve sķita daudz interesantāka pa mūsdienu pastāstiem. Bet kopumā- ļoti interesants stāsts. Galu galā pēc šīs grāmatas iedegos par latviešu literatūru.

Nākamreiz- par Arno Jundzi un “Putekļiem smilšu pulkstenī”

Lai priecīgi!
I

IEPRIEKŠĒJĀS DIENAS SALA /Umberto Eko/

Es sākšu ar atzīšanos. Šī ir pirmā Eko grāmata, kurai esmu pieķērusies klāt (atskaitot “Skaistuma vēsture”, kura ir palīdzējusi studiju darbos ne vienu reizi vien). Eko vienmēr ir bijis autors, kuram es gribu pieķerties klāt, bet tad notiek kaut kas negaidīts un es attopos ar kādu traku kara romānu rokās. Šoreiz attapos uz vientuļas salas, kas nav īsti sala, bet ir (gandrīz) pamests kuģis vārdā ‘Dafne’.

horizon5498b8c478feb

Stāsts norisinās viduslaikos, stāsta vieta mainīga- starp kuģi kaut kur pie Dienvidamerikas, Itālijas provinci, Parīzi un īpatnēju kara zonu Kasālē. Galvenais varonis, Roberto de la Grīva, ir sarežģīts, lai neteiktu vairāk. Vienīgais bērns turīgā itāļu ģimenē, kas vientuļajā bērnībā izfantazējis sev brāli, Ferrante, kurš ir izraidīts no ģimenes. Iztēles auglis viņam seko līdzi teju visur, gan Kasālē, gan Parīzē, Ferrante min viņam uz papēžiem. Izaudzis vietā, kur zemnieku prastums nešķiet nekas ārkārtējs, Roberto ir krietni jānopūlas, lai apgūtu runas mākslu, ko Francijas smalkajās aprindās pieņemtu par labu esam. Šo augstāko aprindu valodu viņš sāk apgūt vēl Kasālē, kad pirmo reizi iemīlējies, viņš lūdz padomu savam uzticamajam draugam Sensavēnam, kurš pats sevi raksturo ar vārdiem:

“Es pats sevi uzskatu par krietnu cilvēku:esmu uzticams draugs, nemeloju (ja vien neatzīstos mīlestībā) mīlu zinības un, kā daudzi apgalvo, rakstu labu dzeju” (Umberto Eko, “Iepriekšējās dienas sala”, 78lpp)

Palīdzot Roberto atzīties mīlestībā nesasniedzamajai Annai Marijai, ar kuru pats mīlnieks vēl ne reizi nebija pārmijis ne vārda, protams, meloja. Daudz. Un palīdzot rakstīt meitenei mīlestības vēstuli, viņš izmanto tik daudz metaforas, epitetus un salīdzinājumus, ka jebkura latviešu valodas skolotāja aiz laimes apraudātos par tik skaistu valodu. Vēstulē Sansavēns liek Roberto meiteni saukt par Pavēlnieci un par vēstules saturu pats Roberto sākumā nebija sajūsmā un uzskatīja to par samākslotu, bet atklātu vēstuli draugs rakstīt neļāva. Bet tas nekas, jo pirmā mīlestība nav Roberto lielā mīlestība. Par īsto pavēlnieci kļūst Parīzes daiļava Lilija un cīņā par viņas sirdi atkal uzrodas Ferrante.

Par valodu runājot… Lielāko daļu lapaspušu man bija jāpārlasa, jo es (gluži kā pieminētās latviešu valodas skolotājas) pārāk sapriecājos par autora veidotajiem vietu, lietu, cilvēku un notikumu aprakstiem, ka reizēm piemirsu par ko gāja runa.

” Sala bija nesasniedzama, Lilija zaudēta, ikkatra cerība sāpīgi šaustīta- tad kāpēc lai neredzamā un liesmaini kvēlojošā Pomeranču dūja nepārsvērstos par medulla aurea (tulk. no latīņu valodas-zelta serdi), par filosofu akmeni, par mērķu mērķi, kas taču arī lidus traucas prom un pagaist, tāpat kā viss, kas tiek kaislīgi iekārots? Ilgoties pēc kaut kā tāda, ko nekad nesasniegsi,- vai tad tā nav visu vēlmju augstākā virsotne” (turpat, 330lpp)

Stāsts ir ļoti interesants, pamīšus darbībai norisinoties uz Dafnes, Spānijā, Francijā, greznos namos un cietuma kamerās. Autors ir radījis daudzus varoņus, kas lasītāju paslepus iepazīstina ar viduslaiku ikdienu. Uz Iepriekšējās dienas salas uzzināsi gan par viduslaiku medicīnu, gan karamākslu un dīvainiem izgudrojumiem!

Lai labi lasās 😉
Ieva

“Īsi par manu vēsturi” /Stīvens Hokings/

Īsa (pat ļoti) ģēnija autorbiogrāfija. Kopā ar īsu 20.gs fizikas vēsturi. Jo šie stāsti ir savijušies kopā. Kādā brīdi es sapratu, ka nav iespējams izstāstīt Hokinga vēsturi, neizstāstot fizikas vēsturi, un otrādāk. Viņa dzīve ir tieši savijusies kopā ar zinātnes atklājumiem un maldugunīm. Bet pirms viņš kļuva par ģēniju, kas meklēja atbildes uz sarežģītiem jautājumiem, viņš bija jauns vīrietis.

index

Jā, viņš bija jauns. Un par spīti tam, ka mācījās labās universitātēs, arī viņam patika paslinkot tā pat kā Tev un man.Viņam garšoja alus. Viņš bija vientuļš. Viņš iemīlējās. Viņš apprecējās. Viņš vīlās.

“Tolaik fizikas kurss bija saplānots tā, ka bija sevišķi viegli izvairīties no piepūles.”
(Hokings Stīvens, “Īsi par manu vēsturi”, 38lpp)

Kas ir pirmais, ko Tu iedomājies dzirdot vārdus “Stīvens Hokings”? Ģēnijs invaldīdu ratiņos. Un zini ko no viņa var mācīties?

Nečīkstēt!

Kaut gan es nešaubos, ka arī viņam ir bijuši lūzuma punkti. Tie gan nav šajā grāmatā aprakstīti. Viņš piemin to, ka 21 gada vecumā viņam uzliktā diagnozē šķita ļoti netaisnīga. Bet tā viņu nav apturējusi kļūt par sava veida superzvaigzni.

Kas man ļoti patika- viņš nebija sīki un smalki izķidājis savas attiecības. Drīzāk- jā, mēs viens otru mīlējām. Jā, dzīve ar mani ir smaga, jo mana slimība ir smaga. Jā, abas manas sievas neizturēja šo smago nastu. Bet es viņas saprotu.

Viņš raksta par fiziku! Daudz. Esi gatavs meklēt svešvārdu vārdnīcu un vidusskolas fizikas pierakstus, rakāties pa māti-google un pārlasīt vienu rindokopu atkal un atkal, lai mēģinātu saprast cilvēces iespējas ceļot laikā un visuma izmēru un formu. Un vēl- esi gatavs saprast (nevis noticēt), ka tās, kas tev ir šķitušas beigas, ir tikai sākums.

Atceries ice bucket challange?

Slimība (ALS- amiotrofā laterālā skleroze Amyotrophic lateral sclerosis), kas Stīvenu Hokingu iegrūda ratiņkrēslā ir tā pati, kuras dēļ Tu un/vai tavi draugi gāza sev uz galvas ledus aukstu ūdeni. Pirmo reizi, kad viņš ievēroja, ka kļūst neveikls, ārsts viņam pateica “Dzer mazāk alu!”. 50 gadus vēlāk kāds viņu izaicināja uzgāzt sev uz galvas ledus ūdeni, bet viņa ārsts teica, ka tas nenākšot viņam par labu. Viņa bērni brīvprātīgi pieteicās to izdarīt viņa vietā.

Filma par Stīvenu Hokingu un viņa pirmo sievu Džeinu, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja jau septembra mēneša sākumā Toronto filmu festivālā, pie mums uz lielajiem ekrāniem nonāks tikai februārī. Gaidām!

I am the MESSENGER (Markus Zusak)

Ko Tu darītu, ja savā pastkastītē saņemtu trīs adreses ar blakus norādītiem laikiem? Vai Tu aizietu uz šīm adresēm? Un ja nu Tev nepatiktu, tas, ko tu redzi? Vai tu censtos to mainīt?

The_Messenger_Au_Cover

Tieši tas notiek ar Edu Kenediju. Viņš ir parasts puisis, kuram uzticēts neparasts uzdevums- mainīt citu cilvēku dzīves. Viņu gaida ļoti grūti uzdevumi un ļoti viegli uzdevumi. Kādam būs jāpasniedz saldējums, citam jāiemāca, ko nozīmē bailes.

Mazliet par stāstu…

Eds Kenedijs ir ļoti vienkāršs 19 gadus jauns puisis. Iztiku viņš pelna sēžot pie stūres taksim. Viņš dzīvo būdā (vismaz tā viņš sauc savu māju), ik pāris dienas viņš kopā ar saviem labākajiem draugiem- Ričiju (kurš nemaz nav Ričijs), Marvu un Odriju (jā, viņš viņu mīl) pavada spēlējot kārtis. Tomēr viena diena ir citādāka nekā pārējās dienas Eda Kenedija dzīvē. Viņš guļ uz zemes bankā, kuru kāds neglītenis (Markusa vārdi, ne manējie) mēģina aplaupīt. Eds šo zagli aiztur un drīz vien savā pastkastītē saņem Kārava dūzi ar trim adresēm un laiku. Viņš aiziet uz pirmo adresi. Ne jau uzreiz, protams. Tam ir nepieciešams laiks. Bet viņš aiziet. Un redz kā vīrs atkal un atkal izvaro savu sievu, kamēr viņu mazā meita uz lieveņa raud. Ko tu darītu Eda vietā?

“Already, I know that all of this will stay with me forever. It’ll haunt me, but I also fear it will make me feel greatful. I say fear because at times I really don’t want this to be a fond of memory until it’s over. I also fear tht nothing really ends at the end. Things just keep going as long as memory can wield it’s ax, always finding a soft part in your mind to cut trough and enter.”
/”I am the messenger”, 268p/

Iepriekš manā topā (10 grāmatas, kas ietekmēja manu dzīvi) Zusaks jau bija nonācis ar absolūti brīnišķīgo “Grāmatu zagli” (pagaidām vienīgā viņa latviski tulkotā grāmata), kas nepelnīti nenokļuva lasītāko grāmatu topos. Apmēram gadu vēlāk esmu ķērusies pie citas viņa grāmatas (un rakstot šo, es pasūtu vēl divas viņa grāmatas), un man jāatzīst, ka nožēloju, ka gaidīju tik ilgi! Pēdējās 48h manas domas ir bijušas kopā ar Edu un viņa uzdevumiem.

Markuss Zusaks ir paņēmis mūžsenu tēmu- mainīt pasauli-, bet pagriezis to tā, lai izlasot šo grāmatu Tu vēlētos saņemt dūzi ar trīs adresēm savā pastkastītē.

Es krāpos. “The Greatness Guide” /Robin Sharma/

Es sev apsolīju, ka nelasīšu nevienu citu grāmatu kā tikai un vienīgi CSN. Tāpēc es pavisam netīšām atradu audiogrāmatu… Tas taču neskaitās, vai ne?

51czh7N1FAL._SL500_AA300_

Robina Šarmas grāmata ‘The Greatness Guide’ (ir viena no retajām viņa grāmatām, kas nav tulkota latviešu valodā) ir jāizlasa visiem, kas strādā. Ja tu esi uzņēmuma īpašnieks- IZLASI TO! Ja tu esi menedžeris- IZLASI TO! Ja tu esi apkopējs- IZLASI TO! Robins kā vienmēr norāda mums uz to, kas ir pats svarīgākais- cilvēki. Cilvēki, kuri strādā Tev. CIlvēki, pie kuriem tu strādā. Un cilvēki, kuriem tu strādā. Diemžēl ļoti daudzi to aizmirst. Šeit Tu uzzināsi, kāpēc tavam biznesam neiet tik labi kā gribētos, kāpēc Tu nepatīc priekšniekam un kur tad tas suns (velns parāvis!) paslēpts.

“Help your employees win their goals and they will happely help you to achieve yours.”
/Nezinu, kura lapaspuse. Lai dzīvo audiogrāmatas!/

Šī un daudzas jo daudzas citas atklāsmes ir Robina Šarmas grāmatā. Lietas, kas mums būtu jāzin, bet kuras esam piemirsuši.

If I stay (Gayle Forman)

d9b4aeeef1f4b63b1cabc73ff178b8b4

Grāmata, kura mani uzrunāja ar… smuku vāku. Un brīnišķīgo ‘es apsolu ietilpt jebkurā tavā somiņā’ izmēru. Viens ļoti jauks mīlasstāsts (nē, nē, nav labāks par “Eleanor&Park ❤ ), bet mazliet citādāks. Tu sāksi lasīt stāstu par meiteni, kurai ir brīnišķīga ģimene, puisis, kurš viņu mīl (viņa viņu arī, nu kur vēl labāk?). Un pēc 11 lapaspusēm viņas ģimene būs mirusi. Un viņas ķermenis cīnīsies par dzīvību, kamēr gars mēģinās izdomāt, vai vēlas turpināt dzīvi kā bārenis.

Fonam:

Grāmatas galvenā varone Mia ir čelliste, kas nāk no roķīgas ģimenes. Viņas puisis Adams ir uzlecošā rokzvaigzne. Un viņi kopā ir brīnišķīgi. Mias gars, kuram nu ir jāizvēlas, vai turpināt dzīvi, vadīt Tevi cauri Mias dzīves krustcelēm- mīlestībai, draudzībai, ģimenei.

Autore Miai ir izveidojusi visnotaļ interesantu ģimeni- tēvu, kurš agrāk spēlējis punk-rock grupā un strādājis mūzikas veikalā, bet kļuvis par hipsterīgu angļu valodas skolotāju, kad pieteicies Mias mazais brālītis, Tedijs. Mamma- feministe, kura strādā tūrisma firmā un neprot gatavot. Abi kopā- nu aptuveni tāds pāris par kādu mēs visi sapņojam kļūt ar savu otru pusīti.

‘Girlfriend is such a stupid word,’ he said. ‘I couldn’t stand calling her that. So, we had to get married, so I could call her ‘wife’.’
(Forman, Gayle, “If I stay”, p73)

Miai ir arīdzen labākā draudzene Kima. Viss, ko par viņu zinām-  ir ebrejiete, kuras māte raud (katru reizi, kad tiek pieminēta) un neļauj Kimai tā īsti dzīvot. Un viņa mīl Miu. Kā viņas kļuva par draudzenēm? Viņas sakāvās. Vienīgo reizi mūžā. Un kopš tā laika- BOOM, labākās draudzenes!

Šis nav mans mīļākais romāns, bet es, visticamāk, rīt soļošu uz grāmatnīcu un iegādāšos šīs grāmatas turpinājumu… 🙂

 

P.s. Šī grāmata, tā pat kā daudzas labākās grāmatas, liks meklēt jaunu mūziku, kura pieminēta romānā.

10 grāmatas, kas ietekmēja manu dzīvi

10. “Parīzes Dievamātes katedrāle” sīču versija.

Atceros, ka man to uzdāvināja uz kristībām krustvecāki. Liela bilžu grāmata ar skumju, skumju stāstu, kuru varēju šķirstīt stundām ilgi. Atkal un atkal. Biežāk, nekā tas būtu veselīgi. Ja godīgi, nekad neesmu pieķērusies Viktora Igo grāmatai. Domāju, ka nekad arī neķeršos, jo mans iekšējais bērns to nepavilks.

9. Stīvens Čboski “Perks of being a wallflower” /latviski neforši iztulkots kā “Čārlijs, malā stāvētājs”/

Orģināli uzrakstīts stāsts- vēstuļu formātā. Grāmata ar vairākiem pārsteiguma elementiem un spēcīgu, bet ļoti patīkamu pēcgaršu.

8. Rainbow Rowell “Eleanor&Park”

Recenziju vari izlasīt braucot uz leju (pieļauju klusu The Smiths dungošanu).

7.  Edvards Radzinskis “Nikolajs II”

Biogrāfija. Ne ļoti pareizā formātā, respektīvi, var just, ka autors, kurš šai grāmatai materiālus sāka vākt pagājušā gada 60. gados, dzīvojot nekur citur kā PSRS dzelzsbetona Maskavā, ir Nikolaja fans. Ja viņam būtu bijis jādzīvo 1917. gadā, es domāju, ka viņš stātos baltgvardes rindās un cīnītos par to, lai Romanovu dzimta turpinātu savu valdījumu. Ļoti interesanta, ļoti aizkustinoša. Uzkurināja ziņkāri par revolūcijas laiku un karalisko pāru mīlasstāstiem.

6.  Franciss Skots Fidžeralds “Lieliskais Getsbijs”

Ko lai saku- labāka par filmām.

5. “Pifa piedzīvojumi”

Arī jautrībai ir jābūt šinī sarakstā. Un, eu, laimīgas beigas! 🙂

4.  J.K. Rovlinga “Harijs Poters un filozofu akmens”

Droši vien ne pirmā fantāzijas grāmata, ko lasīju, bet šai sērijai tā arī neesmu tikusi pāri. Interesanti, intriģējoši. Nebeidzams piedīvojus, kas neļauj gulēt, strādāt un/vai mācīties.

3.  Markuss Zusaks “Grāmatu zagle”

Un depresīvo top3 atklāj karš. Ļoti interesanta grāmata. Piesaistīja uzmanību ar to, ka to raksta no Nāves skatapunkta. Daudz ironijas un melna humora. Smiekli, kas atrasti sagruvušu ēku kalnos. Burti, kas zīmēti pagrabos. Un ebrejs, kurš slēpjas zem Hitlera Vācijas karoga. Šī ir grāmata, kura regulāri pazūd no mana grāmatplaukta, jo es (kārtējo reizi aizmirsusi iegādāties kārtīgu dāvanu) to atdāvinu citiem.

2. Ernests Hemingvejs “Ardievas ieročiem”

Depresīvo top3 turpina karš. Un mīlestība. Man ļoti, ļoti patīk kā raksta Hemingvejs, bet mīlestība un Hemingvejs ir… dīvaina kombinācija. Visu vai neko. Viņa aprakstītā mīlestība ir… iznīcinoša. Pēkšņi viņa ir viss, kas tev ir. Un kas paliek, kad tev atņem vienīgo, kas tev pieder?

1. Ērihs Marija Remarks “Trīs draugi”

Depresīvo top3 noslēdz… karš.  Mans mīļotais, depresīvi brīnišķīgais Remarks. Kurš vēl spētu uzrakstīt grāmatu tik vienkāršu, bet debešķīgu grāmatu? Jāpiebilst, ka gan Remarkam, gan Hemingvejam ir tendence likt saviem galvenajiem varoņiem savas mūža mīlestības ienīst vai izmantot pirmajā tikšanās reizē un iemīlēt otrajā. Un radīt stāstus par mīlestību, kas beidzas, draudzību, kas beidzas, dzīvi, kas beidzas. Mans depresīvais tops ar to arī ir beidzies.

Kāpēc man tik ļoti patīk grāmatas ar nelaimīgām beigām un nesaprastiem galvenajiem varoņiem?

Projekts “Rozija”

300x0_cover

Greiema Simsiona romāns “Projekts “Rozija”” ir brīnišķīgs romāns. Diviem vakariem.

Sižets ir iepriekš viegli paredzams- vīrietis  vārdā Dons (mazliet dīvains, mazliet ģēnijs), kura dzīve ir pakārtota plānam. 54 minūtes vannas istabas uzkopšanai. Katru otrdienu viņš ēd omāru. Tirgotāji viņu pazīst un viņa iepirkumus sagatavo pirms vēl viņš ir devies uz tirgu. Un viņš meklē savu izredzēto. Pēc neskaitāmiem neveiksmīgiem mēģinājiem atrast sievu tradicionālā veidā, viņš nolemj dot iespēju interneta sludinājumam. Tiesa, lai tiktu pie gardā kumosiņa potenciālajām sievām ir jāaizpilda 17 lapas gara aptaujas anketa.

Rozija nav aizpildījusi šo anketu. Bet, ja būtu, viņa netiktu pāri pirmajai kārtai. Viņa ir smēķētāja. Un Donam vēl nekad nav bijis tik jautri un interesanti kopā ar kādu. Un tas nekas, ka viņam jāpamet novārtā viņa plāns.

Tu zini kā šis stāsts beigsies. Tur nebūs nekādu pārsteigumu. Tomēr tas nenozīmē, ka Tu nevēlēsies izlasīt šo grāmatu līdz galam. Tu smiesies. Daudz. Jo galvenais varonis ir amizants un sociāli neveikls. Un viņa mīlestība ir tieši tāda pati.

Foršs romāns, ko palasīt, kad gribas būt kaut kur citur, ne te.

Foto: zvaigzne.lv

Eleanor & Park

Man šķiet, ka būtu ļoti atbilstoši šai burvīgajai grāmatai, fonā ieslēgt šo:

https://www.youtube.com/watch?v=n-cD4oLk_D0

“Because Park was the Sun, and that’s the only way Eleanor could think to explain it”
/Rowel, Rainbow, ‘Eleano
r&Park’,p 258/

ep

Grāmata ‘Eleonor&Park’ (sarakstījusi – Rainbow Rowell) ir viens no brīnišķīgākajiem mīlas stāstiem, kādu man ir gadījies lasīt.

Jā, tā pat pārsit Džona Grīna ‘Mūsu zvaigžņu vainu’ (The fault in our stars)! (Ō jā, es to pateicu!)
/Tiesa, latviski tulkota tā nav/

Grāmata (protams) stāsta par Eleonoru un Parku-
apaļīgu sarkanmati, kura mīl sarkasmu un nespēj neizcelties uz apkārtējo fonu
un
pa-pusei-korejieti-pa-pusei-amerikāni, kurš lasa komiksus un nevēlas tikt pamanīts.

Viņu mīlestība sākas ar 6 collu atstarpi autobusā. Par kuru abi ir nebeidzami pateicīgi. Šīs colas pazudina… Komiksi.
Sākumā viņš tikai atļauj viņai klusi lasīt tos viņam blakus. Tad viņš sāk nest viņai kaudzes ar saviem komiskiem.
Tad viņš vairs nespēj sagaidīt, kad varēs lasīt jaunos numurus kopā ar Viņu.
Un tas sākās.

Sarežģīta mīlestība (kad gan tā ir vienkārša?).
Bet godīga mīlestība. Tā nav glorificēta. Tā ir tieši tāda, kā sastopama dabā-
biedējoša, mulsinoša, reibinoša,naiva.
Un tā Tevi padara ievainojamu.
Tieši tāpēc ir tik viegli iejusties varoņu ādā- lielākā daļa no mums ir tā jutušies.

“And she was kissing him back before she could remind herself that she wasn’t ever going to kiss anybody again, especially not him, because look how miserable it had made her”
/p 196/

Ak jā. Šī mīlestība ir burvīgi nesteidzīga priekš mūsu skrienošās pasaules.
Pa vidu pirmajai mīlestībai mīt ļauni patēvi un aizspriedumainas mātes, riebīgas meitenes un skaista draudzība.

Šī grāmata liks smieties un ķiķināt (uzmanību! Tas piesaista uzmanību sabiedriskajā transportā ;D ),
aizturēt elpu un domāt- kā tad būs??
Gulēt arī neļaus.

! Autore tik forši ir aprakstījusi tēlus, ka balss manā galvā Parka mammas tekstus ierunāja ar Āzijas akcentu. 🙂

Pēc šīs grāmatas man, laikam, tomēr nāksies atzīt, ka esmu neglābjama romantiķe.

More Than This

more than this

“Puisis mirst”. Aptuveni šādi sākas Patrika Nesa jaunākais garadarbs. Stāsts ir par sešpadsmit gadus jaunu puisi, kurš nolemj darīt sev galu. Un viņš nonāk ellē. Vai vismaz tieši tā viņam šķiet. Elle, viņa izpratnē, ir viņa bērnības māja. Māja, kuru viņš kopā ar ģimeni pameta pirms 8 gadiem dēļ nelaimes, kuru viņš ir centies aizmirst. Elle ir pilna ar briesmām un mocībām. Tomēr visgrūtāk viņam ir pārciest vientulību, jo apkārt nav nevienas dzīvas būtnes.

 

“Kāpēc gan lai šeit būtu viegli? Šī ir elle.”

Tā nodomā Sets, grāmatas galvenais varonis. Šeit jāpiebilst, ka šī grāmata varbūt nebūtu labākā lasāmviela homofobiem, jo Sets ir gejs un grāmatā ir daudz atmiņu ainu, kurās tiek attēlotas divu puišu attiecības, attieksme no sabiedrības un bailes. Starp citu, Nesam  savā fantāzijas lidojumā ir izdevies iepīt ļoti skaistu un intīmu mīlestību. Mīlu, kura nav pašsaprotama vai vienkārša (nu labi, kad gan mīlestība ir vienkārša?!). Šīs atmiņas asi kontrastē ar Seta jauno realitāti un dod to papildus asumiņu, ko mēs visi meklējam grāmatās.

Elle nav vienkārša. Elle mēdz būt smieklīga. Elle mēdz būt biedējoša. Elle viennozīmīgi ir satraucoša. Un autors spēj noturēt lasītāja uzmanību arī pēc tam, kad grāmata apzinīgi nolikta uz naktsgaldiņa pēc stundu ilgas laušanās ar miegu un tekstu “vēl tikai vienu lapaspusi…”.

Šī ir grāmata, kura noderēs, ja vēlies atslēgties no šīs pasaules un nonākt citā. Un uzzināt, iespējams, nākamo lielo sazvērestības teoriju (lasi un tu zināsi!). Šis nav literatūras šedevrs, bet grāmata atslodzei. Par šedevru un manu mīļāko grāmatu- nākamreiz. 🙂

Ieva (var)

P.s. Brīdinu- šai grāmatai varētu sekot turpinājumi, jo vismaz man palika tāda kā mazuma piegarša pat pēc 500lpp. 😉