10. “Parīzes Dievamātes katedrāle” sīču versija.
Atceros, ka man to uzdāvināja uz kristībām krustvecāki. Liela bilžu grāmata ar skumju, skumju stāstu, kuru varēju šķirstīt stundām ilgi. Atkal un atkal. Biežāk, nekā tas būtu veselīgi. Ja godīgi, nekad neesmu pieķērusies Viktora Igo grāmatai. Domāju, ka nekad arī neķeršos, jo mans iekšējais bērns to nepavilks.
9. Stīvens Čboski “Perks of being a wallflower” /latviski neforši iztulkots kā “Čārlijs, malā stāvētājs”/
Orģināli uzrakstīts stāsts- vēstuļu formātā. Grāmata ar vairākiem pārsteiguma elementiem un spēcīgu, bet ļoti patīkamu pēcgaršu.
8. Rainbow Rowell “Eleanor&Park”
Recenziju vari izlasīt braucot uz leju (pieļauju klusu The Smiths dungošanu).
7. Edvards Radzinskis “Nikolajs II”
Biogrāfija. Ne ļoti pareizā formātā, respektīvi, var just, ka autors, kurš šai grāmatai materiālus sāka vākt pagājušā gada 60. gados, dzīvojot nekur citur kā PSRS dzelzsbetona Maskavā, ir Nikolaja fans. Ja viņam būtu bijis jādzīvo 1917. gadā, es domāju, ka viņš stātos baltgvardes rindās un cīnītos par to, lai Romanovu dzimta turpinātu savu valdījumu. Ļoti interesanta, ļoti aizkustinoša. Uzkurināja ziņkāri par revolūcijas laiku un karalisko pāru mīlasstāstiem.
6. Franciss Skots Fidžeralds “Lieliskais Getsbijs”
Ko lai saku- labāka par filmām.
5. “Pifa piedzīvojumi”
Arī jautrībai ir jābūt šinī sarakstā. Un, eu, laimīgas beigas! 🙂
4. J.K. Rovlinga “Harijs Poters un filozofu akmens”
Droši vien ne pirmā fantāzijas grāmata, ko lasīju, bet šai sērijai tā arī neesmu tikusi pāri. Interesanti, intriģējoši. Nebeidzams piedīvojus, kas neļauj gulēt, strādāt un/vai mācīties.
3. Markuss Zusaks “Grāmatu zagle”
Un depresīvo top3 atklāj karš. Ļoti interesanta grāmata. Piesaistīja uzmanību ar to, ka to raksta no Nāves skatapunkta. Daudz ironijas un melna humora. Smiekli, kas atrasti sagruvušu ēku kalnos. Burti, kas zīmēti pagrabos. Un ebrejs, kurš slēpjas zem Hitlera Vācijas karoga. Šī ir grāmata, kura regulāri pazūd no mana grāmatplaukta, jo es (kārtējo reizi aizmirsusi iegādāties kārtīgu dāvanu) to atdāvinu citiem.
2. Ernests Hemingvejs “Ardievas ieročiem”
Depresīvo top3 turpina karš. Un mīlestība. Man ļoti, ļoti patīk kā raksta Hemingvejs, bet mīlestība un Hemingvejs ir… dīvaina kombinācija. Visu vai neko. Viņa aprakstītā mīlestība ir… iznīcinoša. Pēkšņi viņa ir viss, kas tev ir. Un kas paliek, kad tev atņem vienīgo, kas tev pieder?
1. Ērihs Marija Remarks “Trīs draugi”
Depresīvo top3 noslēdz… karš. Mans mīļotais, depresīvi brīnišķīgais Remarks. Kurš vēl spētu uzrakstīt grāmatu tik vienkāršu, bet debešķīgu grāmatu? Jāpiebilst, ka gan Remarkam, gan Hemingvejam ir tendence likt saviem galvenajiem varoņiem savas mūža mīlestības ienīst vai izmantot pirmajā tikšanās reizē un iemīlēt otrajā. Un radīt stāstus par mīlestību, kas beidzas, draudzību, kas beidzas, dzīvi, kas beidzas. Mans depresīvais tops ar to arī ir beidzies.
Kāpēc man tik ļoti patīk grāmatas ar nelaimīgām beigām un nesaprastiem galvenajiem varoņiem?
ievavar 